The Champion | Mistrz (2020), Polija, vēsturiska sporta drāma, 1’31 h
1940. gada jūnijā Aušvicas koncentrācijas nometni sāk piepildīt tās pirmie “iedzīvotāji”. Starp viņiem ir arī polis Tadeušs Pjetržikovskis, kuru no šī brīža sauks par ieslodzīto numur 77. Nav ilgi jāgaida un atklājas, ka numur 77 patiesībā ir labi zināms poļu vieglā svara bokseris. Nacistu virsnieki nolemj viņa talantus izmantot un sāk organizēt izklaides boksa mačus, kur numurs 77 stājas pretī līdzvērtīgiem un ne tik līdzvērtīgiem pretiniekiem.
Filmai ir divas daļas. Pirmā – tagad mēs jums iemācīsim vēsturi pa savam, un otrā – sporta daļa. Ar pirmo dīvainā kārtā poļu režisors kaut kā pārcenšas, jo, šķiet, filma īsti nav domāta poļiem, bet pārējai pasaulei, kas par holokaustu varētu neko nezināt. Pirmajās 20 filmas minūtēs, kas varētu būt Numur 77 daži mēneši Aušvicā, mums parāda apmēram divu gadu griezumā notikušo. Jā, protams, sargi bija nežēlīgi, savu nāvi varēji nopelnīt tikai ar to vien, ka pagadies blakus, un tas droši vien filmai piedien, lai skatītājs saprastu, ka tas nav kaut kāds parasts cietums. Bet te jau mēs sākumā redzam, kā uz Aušvicu saved baru ar ebrejiem (pirmajiem atvestajiem uz drēbēm ir dzeltenās zvaigznes, acīm redzami vēl ir 1940. gada rudens), liek viņiem izģērbties un pa taisno nosūta uz gāzes kamerām, gāzmaskā tērpts SS karavīrs caur skursteni ieber Ciklonu-B, visi nomirst. Realitātē uz Aušvicu pirmos gadus veda pamatā poļus un krievus. Ebrejus masveidā uz Aušvicu sāka vest tikai 1942. gada pavasarī. Ciklonu B eksperimentālā kārtā sāka izmantot tikai 1941. gada rudenī. Krematorijas iesākumā bija paredzētas tikai nošauto un citādi nomirušo dedzināšanai. Tāpēc jau pirmā virsnieka uzruna filmas sākumā – šitie drīkst dzīvot tik, tie tik, tos uzreiz sadedzinām krematorijā – pilnīgi un nemaz neiet kopā ar vēsturi. 1940. gada rudenī vēl nebija paredzēts, ka šeit līdz 1945. gadam nogalinās vairāk nekā miljonu cilvēku. Tādi “Rīgas sargi”, ne vēsturiska filma. Tad, kad Fake History vēstures stunda noslēdzas, beidzot pievēršamies poļu bokserim, kurš tiešām ir reāla, vēsturiska personība. Manuprāt, Tadeušs Pjetržikovskis un viņa personība filmā bija pelnījusi vairāk uzmanības un cieņas. Tā arī neuzzinām, kāpēc viņš ir nokļuvis Aušvicā. Filmā redzam tikai to, ka viņš ir labs bokseris. Iesaku palasīt par šo cilvēku, viņš cīnījās par Poliju, kad tādas Polijas vairs nebija. Viņu sagūstīja, spīdzināja un tikai tad nosūtīja uz Aušvicu. Jau Aušvicā viņš centās nogalināt Rūdolfu Hesu (Aušvicas komandants), tas neizdevās, bet toties izdevās nogalināt viņa suni un pēc tam ar citiem ieslodzītiem kopā to apēst. Tadeušs Pjetržikovskis tik tiešām ir cilvēks, ar kuru poļiem lepoties, veidot par viņu filmas, bet nu ne šādas. Tā jau tā sporta daļa forša, gandrīz kā “Rokijs” – cīņas iestudētas labas, ir arī tie Rokija Balbua momenti – ļauj, lai tevi sasit, un tad ar diviem sitieniem uzvari. Tas droši vien filmai arī piedien, jo numur 77 tik tiešām Aušvicā nezaudēja gandrīz nevienu cīņu.
Vēl viena lieta, kas mani šajās ieslodzīto un varoņu filmās tracina – izrādās, visi ir tādi apslēpti Paulu Koelju un klusi pie sevis dungo “Alķīmiķi”. “Cilvēki piedzimistot uz Zemes atnāk kā eņģeļi no debesīm. Pēc nāves dievs pie sevis atpakaļ paņem tikai labākos…” “Nē, viņi viņu nenogalināja. Viņa vienmēr būs dzīva tavā sirdī un atmiņās.” Izvemties.
Cepuri nost, viss nofilmēts gan smuki. Aktieri, ja neskaita vācu valodas ainas, tēlo pārsvarā labi. Man visai labi patika oriģinālpavadījums, kas nebija nekas pārspīlēts. Interesanta krāsu korekcija – likās, ka skatos septiņdesmito gadu filmu. Tas tāds triks, kā visu padarīt vēl pelēcīgāku, bet tas strādā. Par scenāriju – ja es būtu polis un zinātu savus varoņus, man šī liktos ļoti slikta filma par tautas varoni. Tā kā esmu latvietis – man šī liekas visai vāja filma par poļu tautas varoni. Šis galu galā nav nekāds mazbudžeta variants. Bet, ja ignorējam apzinātās vēstures kļūdas un banalitātes scenārijā (o, tādu netrūkst), droši vien baigi labā holokausta filma, kādas mums visiem ir vajadzīgas, lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos. Vēlreiz izvemjos. 5/10
Maziņš kinoteātris. Blogs par kino. 