Šo filmu apmēram četrus gadus rūpīgi biju noglabājis savā “dvd plauktiņā”, līdz beidzot saņēmos noskatīties. “A Ghost Story” (2017) (“Kāda spoka stāsts“) ir ļoti neparasts mīlas stāsts, kas izmisīgi cenšas pierādīt, ka mīlestība var būt mūžīga un nekad nebeidzas; tā nebeidzas arī, kad vārdi “līdz nāve mūs šķirs” ir iztērēti.
Filma iesākas ar Virdžīnijas Vulfas citātu no īsto stāstu krājuma “Nolādētā māja” – Neatkarīgi no tā, cikos pamosties – kādas durvis aizveras. Šķiet, režisors Deivids Lovrijs (Zaļais bruņinieks, 2021), radot savu Spoka stāstu, iedvemojies no Vulfas stāsta, kas arī stāsta par vientuļām mājām, kur vēl nemieru rod tie, ko mēs vairs neredzam. Bet par filmu. Keisijs Afleks un Rūnija Mara atveido pāri, kuriem doti vārdi Sī (C) un Emm (M); viņi ir jauna ģimene, kas tikko ievākušies nelielā privātmājā Dalasā. Mūziķis Sī nelielajai un necilajai mājai ir pieķēries, bet Emm vēlas pārvākties. Sī tomēr piekāpjas un piekrīt pārcelties. Diemžēl pārvākšanās dienās turpat pie mājas notiek autoavārija un Sī iet bojā. Kad Emm atvadās no Sī, skatītājam apmēram pusminūti jāvēro ar palagu apklātais Sī ķermenis autopasijas zālēs, līdz… tas pieceļas. Sī ir pārveidojies par spoku, kādu mēs to tēlojām deviņdesmitajos – pār ķermeni pārklāts palags ar diviem caurumiem acu vietā. Pēc brīža atveras vārti, šķietami, uz pēcnāves pasauli, bet Sī izvēlas tur nedoties. Viņš dodas atpakaļ uz mājām, kur ir sērojošā Emm.
Laiks iet, bet Sī klusi un mierīgi vēro Emm, līdz viņa beidzot izlemj pārcelties. Kad Sī vēl bija dzīvs, Emm stāstīja, ka bērnībā, bieži pārvācoties, visās mājās atstājusi paslēptas zīmītes, lai, ja kādreiz te atgrieztos, būtu kaut kas, kas viņu sagaida. “Tās bija vienkārši lietas, kuras es gribēju atcerēties. Ja kādreiz atgrieztos, te būtu daļa manis, kas vienmēr šeit gaidītu,” apmēram tā stāstīja Emm. Pametot mājas, viņa durvju ailē arī šoreiz paslēpj zīmīti. Māju apdzīvo dažādas ģimenes, bet Sī izmisīgi cenšas izdabūt rūpīgi paslēpto zīmīti, lai to izlasītu. Sī “iepazīstas” ar pretējās mājas spoku, kurš arī kaut ko gaida. Ko – viņš neatceroties. Māju nojauc, bet Sī paliek savā vietā. Otrs spoks padodas: “Es domāju, ka viņi neatnāks…”, un noliek savas spoku pilnvaras izgaistot. Gruvešu kaudzi aizstāj debesskrāpji, bet Sī ir savā vietā. Viņš gaida.
Mainās laika ritējums, Sī joprojām ir tai pat vietā, bet šoreiz tas ir laiks, kad šai teritorijā pirmoreiz iezīmē mājas robežas. Paiet mūžība. Sī sagaida laiku, kad mājās atkal ieradīsies viņš pats un viņa mīļotā Emm, jo viņam jāzina, kas bija rakstīts zīmīte…
Filma ir ļoti lēna, ar gariem un ilgiem kadriem, kas sākumā šķiet ļoti kaitinoši, bet patiesībā tie tieši stāsta par to, par ko ir filma. Par laiku. Esot pacietīgam, lēnie kadri sāk šķist pietiekami strauji un filmā pilnvērtīgi iederas. Ar laiku un klusumu režisors izstāsta vairāk nekā šāda veida filmā varētu izstāstīt ar vārdiem, jo vientulību un ilgas ar vārdiem nevar izstāstīt. Kad Sī jau bija Spoks, kādā mājas ballītē hipsteris runā par dzīves jēgu un saka: “Mēs gabaliņu pa gabaliņam veidojam stāstu ap sevi; pēc mūsu nāves, iespējams, par mums atcerēsies tikai daži, iespējams, visa pasaule. Bet mēs darām visu, lai mēs šeit būtu arī tad, kad vairs nebūsim.” Sī joprojām ir šeit. Ko viņš ir atstājis? Varbūt kādu dziesmu, ko, iespējams, kāds vēl kādreiz noklausīsies. Bet visvairāk viņš ir atstājis mīlestību pret Emm, ko viņa vairs neredz. Viņš vairs nav blakus, bet viņš ir klātesošs. Jā, šī nav nekāda šausmu filma, tas ir eksistenciāls kino, kurā katrs droši vien var saskatīt kaut ko citu. Vai iesakāms visiem? Noteikti – nē. Man tīri labi patika. 7/10
Maziņš kinoteātris. Blogs par kino. 