Mūķeņu mīlestība filmā “Benedetta” (Apmātība)

Benedetta (2021), vēsturiska drāma, 2’11 min, režisors Pols Verhovens

Itālija, 17. gadsimts, Renesanses laiks. Jau no mazotnes Benedeta ir ļoti ticīga. Tēvs viņu aizsūta uz klosteri, lai Benedeta kalpo Dievam kā mūķene. “Klosteris nav nekāda labdarība,” vēlāk noteiks abate, kas Benedetu pieņem par 100 zelta naudiņām. Viss, kas viņai ir līdzi, ir mātes dāvāta, no koka izgrebta Jaunavas Marijas figūriņa, kas filmā pēcāk spēlēs nozīmīgu lomu. Jau pirmajā vakarā attapīgā un nemierīgā Benedeta nedodas pie miera, bet steidz pie klostera gaitenī izvietotas Jaunavas Marijas skulptūras, lai lūgtos. Kaut kā sagadās, ka milzu figūra ar kailu, atsegtu krūti uzgāžas Benedetai virsū. Krūts gals ir teju pie Benedetas lūpām, un viņa sniedzas, lai to noskūpstītu. Tieši tai brīdī atsteidzas citas māsas, kuras ir pārsteigtas, ka Benedeta nav saspiesta zem milzu svara. Dažas jau spriež, ka Benedetas izdzīvošana ir brīnums un viņa pati ir īpaša.

Paiet apmēram 18 gadi un Benedeta joprojām ir klosterī, šobrīd gan viņa uzskata, ka ir Jēzus līgava. Viņa redz vīzijas, kur Jēzus viņu aicina pie sevis. Mierīgā un saklārā dzīve pamainās, kad klosterī nonāk izskatīgā Bartolomeja. Bartomolejai Benedeta, acīm redzami, šķiet pievilcīga, viņai Benedeta interesē vairāk nekā citas māsas. Vairāk nekā Marija vai Jēzus. Arī Benedetai Bartolomeja kaut kādā ziņā šķiet interesanta.

Benedetas vīzijas kļūst spilgtākas, izteiktākas. Kādu nakti viņa redz krustā piesistu, kailu Jēzu, kuram aiz gurnu aizsega slēpjas sieviešu intīmās ķermeņa daļas. Benedeta pieskaras Jēzus naglu caursistajām rokām un trauksmaini atmostas. Arī viņas rokas ir asiņojošas, caurdrutras, tāpat arī kājas – gluži kā krustā sistajam Dieva dēlam. Vai Benedeta ir Dieva sūtnis? Vai viņa ir svētā? Māsas gan to apšauba, jo stigmām bija jāparādās arī uz Benedetas pieres, vietās, kur Jēzus galvā bija iespiedies dzelkšņotais vainaigs. Ilgi nav jāgaida, Benedetu atkal piemeklē “epizode”. Pie jau minētās Marijas skulptūras Benedeta attopas ar savainotu, saskrāpētu pieres daļu. Vairs nav šaubu, Benedeta tiešām ir Dieva sūtnis; caur viņu runā Jēzus. Dažas māsas gan aizdomīgas dara fakts, ka līdzās redzamas lauskas. Viņas uzskata, ka Benedeta ir viltvārde.

Lai vai kā – Benedeta kļūst par abati jeb katoļu klostera priekšnieci. Nu viņai ir pašai sava, liela istaba, kuru viņa izbauda kopā ar draudzeni Barolomeju. Bartolomeja steidz Benedetu seksuāli apmierināt, jaunā abate to izbauda, bet šķietami viņai ar gūto baudu nepietiek. Tā teikt – Bartolomejas pirksti ir par īsu… Bartolomeja liek lietā sākumā piemnēto koka skulptūriņu un no tās apakšdaļas izgrebj mākslīgo locekli. Nu Benedetai baudas virsotnes sniedz ne tikai Bartolomeja, bet arī Jaunava Marija…

No amata nomestā abate nojauš, ka kaut kas tur nav tā, kā vajag, un slepeni abas novēro. Guvusi apstiprinājumu savām aizdomām, viņa dodas uz Florenci sūdzēties augstākam priekšniekam, ka jaunā abate ir zaimotāja. Lai gan visapkārt virmo Renesanses vēsmas, vēl vairāk virmo mēra sērga. Vai mēris sasniegs arī kolsteri? Vai viņas mīlestība pret citu mūķeni paliks tikai viņu abu noslēpums? Vai Bartolomeju sadedzinās uz sārta kā zaimotāju?

Filma balstīta patiesos notikumos, protams, daļu piedomājot klāt neparastajam nīderlandiešu režisoram Polam Verhovenam. Man personīgi ļoti patika, divas stundas pagāja nemanot. Biju lasījis, ka filmā ir daudz seksa, bet nu tā gluži nav. Šādi notikumi patiesi notikuši, visticamāk, gan izņemot Marijas figūriņu. Ļoti labi tēlo beļģu aktrise Virdžīnija Efīra (Benedeta), kura man ļoti atgādināja mūsu pašu Aneti Krasovsku. Viņa šķietami šo lomu izbauda, esot gan nenopietna vajadzīgajās vietā, gan patiesi biedējoša un nosvērta citās ainās. Arī kailums ekrānā viņai netraucē un piestāv, ko tur liegties – glīta sieviete. Veco abati atveido brīnišķīgā Šarlote Remplinga, kura ir skarba, prasīga. Īpaši lieliska viņa ir filmas noslēgumā. Līdz galam gan nebija saprotama Bartolomejas (Dafne Patakija, Beļģija) motivācija un alkas pēc Benedetas, bet to droši vien jāskaidro ar to, ka Benedeta viņu paglāba no regulāras izvarošanas. Un jāpieņem, ka viņa vienkārši ir homoseksuāla. Kopumā saku, ka viena no spilgtākajām un provokatīvākajām šī gada filmām. Noteikti iesaku! 8/10

Ar nosaukumu “Apmātība” filma no 3. decembra skatāma arī Latvijas kinoteātros. Filma ir franču valodā.