The Escape (2017), Lielbritānija, drāma, 1’41h
Tara dzīvo Londonas priekšpilsētā, ir precējusies ar veiksmīgu vīru un audzina divus mazus bērnus. Tā ir dzīve, par kādu sapņo daudzas sievietes, bet ne viņa. Viņa ir nelaimīga. Tara ir pazaudējusi sevi un savu brīvību. Visa viņas dzīve ir audzināt bērnus un rūpēties, lai vīrs justos labi. Neizturējusi iekšējo spriedzi, viņa nopērk vienvirziena biļeti uz Parīzi. Vai prom no mājām Tara atradīs brīvību, pēc kuras viņa tā alkst?
Šī ir filma par vientulību un izlikšanos būt tādam, kādu tevi grib redzēt citi. Filmā nav nekādu interesantu notikumu un pavērsienu, varētu teikt, ka tā ir garlaicīga, bet tā vienlaicīgi lieliski parāda skumjas un vientulību. Tu redzi, kā Tara vēlas piespiest ctrl-Z un atgriezties kaut kādā sākuma pozīcijā un sākt visu no jauna. Tomēr dzīve nav teksts, kur kursoru vari aizbīdīt kaut kur teksta vidū un sākt rakstīt pavisam citu stāstu, jo uzrakstītais tomēr īsti nepatīk. Es neatceros, vai tas bija parādīts arī filmā “Stundas”, bet M.Kaningema grāmatā bija brīnišķīgi aprakstīts, kā Laura Brauna skatās uz savu dēlu un nesaprot, ko viņš no viņas grib, ko viņš no viņas sagaida. Visa filma “The Escape” ir apmēram par šo sajūtu. Dzīvē un emocijās apmaldījušos Taru atveido mana mīļākā britu aktrise Džemma Artertone, kura vairumu savas lomas iznes ar patiesu dabiskumu, ka viegli noticēt, ka viņas emocijas ir īstas. Taras vīru Marku atveido seriāla “Preacher” galvenās lomas atveidotājs Dominiks Kūpers. Kā jau teicu – filma ir garlaicīga, tāpēc nerekomendēju to visiem noskatīties. Bet, ja gribas kaut ko par vientulības sajūtu – lūdzu! Es vērtēju 6/7 no 10.
Maziņš kinoteātris. Blogs par kino. 