“Gagarine” (2020) – sociālā reālisma drāma par komunisma rēgu Parīzē, ko nosauca Gagarina vārdā

Gagarine (2020), Francija, drāma, 1’38 h

Jurijs ir sešpadsmitgadīgs, tumšādains zēns, kurš dzīvo Parīzes piepilsētas daudzdzīvokļu ēkā Gagarinā, ko 1961. gadā sāka būvēt Francijas Komunistu partija. Ēku 1963. gadā atklāja pirmais cilvēks kosmosā Jurijs Gagarins, un, godinot viņu, pie sava vārda ticis arī Jurijs. Gluži tāpat, kā mūsdienu standartiem kosmosa braukšanai nebūtu piemērota J.Gagarina “Vostok-1”, savu laiku nokalpojusi arī Gagarina, un ir nolemts to nojaukt. Jurijs, kurš pats ir apmāts ar kosmosu, par savu misiju uzskata ēku glābt. Mātes dārglietas viņš iemaina pret veciem kabeļiem un lampām, lai savestu kārtībā liftu un ēkas apgaismojumu; aizkrāso grafiti, lai Gagarina vizuāli izskatās pievilcīgāka. Tas, protams, neko nedod – ēku nojauks. Monstruālo komunisma rēgu pamet visi tā iemītnieki, izņemot Juriju (māte viņu piečakarēja un nepaņēma līdzi). Kamēr strādieki demolē citus dzīvokļus, Jurijs 7. stavā izveido improvizētu kosmosa staciju, kur zem halogēnām lampām audzē dārzeņus, iegūst (lietus) ūdeni un vada savu vienmuļo un pašpietiekamo “kosmonauta” dzīvi. Tikai – cik ilgi…

“Gagarine” liek kaut mazliet atrauties no Zemes, ja ne guži paceļ kosmosā. Ļoti jutekliska, mazliet pārpasaulīga filma, kur apvienots gan zēna sapnis par došanos kosmosā, gan visai reālistisks atskats par Gagarinas nojaukšanu. 382 dzīvokļu lielo namu sāka nojaukt 2019. gadā, cik saprotu, nojaukšanas darbi turpinās vēl šodien. Tur jau daudzus gadus vairs nedzīvoja komunisti, bet pārsvarā imigranti un ne tik turīgi ļaudis, kas Gagarinu sauca par mājām. Starp citu, savulaik pastāvēja neliela iespēja, ka Rīgu varētu pārdēvēt Gagarinas vārdā… Labi, ka cilvēkiem bija veselais saprāts. Bet par “Gagarine” – ļoti forša sociālā reālisma filma, kas dod cerību un atkal ļauj noticēt labajam.