Sorry we missed you (2019), Lielbritānija, drāma, 1’41 h
Nesen rakstīju par Kena Louča lielisko filmu “I, Daniel Blake”, tad “Sorry we missed you” ir tā paša režisora ieriekšējās filmas tāds kā sīkvels. Loučs nodarbinātības tēmu turpina iztirzāt vēl dziļāk. Šai gadījumā stāsts ir par divbērnu ģimeni, kas pēc finanšu krīzes cenšas nostāties atpakaļ uz kājām, atmaksāt parādus un, iespējams, iegādāties paši savu mājokli. Tēvs piekrīt strādāt frīlansa darbā par kurjeru, bet, lai vairāk nopelnītu, pārdod ģimenes auto un nopērk busiņu. Darbā nedrīkst kļūdīties, jāstrādā apmēram 14 stundas dienā. Tikmēr māte strādā par sociālo aprūpētāju, kura savu darbiņu mīl, bet arī tajā pavada vairāk nekā pusi diennakts. Abi ģimenes bērni daļēji dzīvo pašplūsmā un, saprotams, arī viņiem rodas problēmas. Vecāki cenšas savilkt galus, bet, labu gribot, ģimene pamazām sāk irt. Kā jau vienmēr – naudā nav laimes. Tāda filmiņa par moderno mūslaiku verdzību, vidusslāņa darbaļaužu britu ikdienu. Man kaut kā nekad Lielbritānija nav šķitusi laimes zeme, apbrīnoju cilvēkus, kas ir gatavi doties meklēt laimi uz valsti, kur pašiem vietējiem (vidusslānim) nav nemaz tik viegli. Novēlu visiem slaveno Čērčila tostu: “Nevēlēšu jums bagātību un veselību, bet veiksmi. Uz Titānika bija daudz veselu un bagātu ļaužu, un mēs zinām, kas ar viņiem notika. Izdzīvoja tikai tie, kuriem paveicās.” Loučs filmā atkal izmanto mazpazīstamus vai amatieraktierus, līdz ar to stāsts kļūst ļoti ticams. Un šis stāsts tiešām ir depresīvs un drūms.
Maziņš kinoteātris. Blogs par kino. 