Monthly Archives: novembris 2010

Seriāls: Annes Frankas dienasgrāmata

Nesen rakstīju par holokausta filmām, kas, iespējams, nav tik ļoti atpazīstamas, un pēc tam pašam sagribējās noskatīties kaut ko jaunu. Tāpēc prasīju savam draugam internetam, lai man iesaka kaut ko jaunu, neredzētu. Un viņš man ieteica BBC sērijas “The Diary Of Anne Frank“. Noskatījos un atzinu par labu esam. Turpināt lasīt

Advertisements

Melnās avis

Dažkārt notiek tādi notikumi, kas izmaina cilvēku skatu uz atsevišķām lietām kopumā. Piemēram, kad kāds draugs iesaka noskatīties lielisku filmu,pēc kuras noskatīšanās tu, cilvēks, saproti, ka citu ieteikumus šai jomā varbūt labāk īsti neņemt vērā un tikai pieņemt zināšanai. Pirms pāris gadiem viens mans draugs man paziņoja, ka man noteikti ir jānoskatās filma “Black Sheep“. Prasu – nu, kas tur tāds būs? Viņš saka: “Baigi labais gabals! Tur būs aitas un baigi labie notikumi. Bet noteikti noskaties līdz beigām!” Un tā es mocījos un skatījos ar’. Turpināt lasīt

Vieglas uzvedības teicamniece

Lai ieturētu kaut kādu stilu, par tādām filmām kā “Easy A” principā man laikam labāk būtu paklusēt. Bet kā jau vienmēr – ir arī kaut kādi bet. Pirms visai padaudz mēnešiem par šo filmu dzirdēju pirmoreiz, jo darba apstākļu dēļ dažkārt esmu spiests painteresēties arī par lietām, kas man pašam kā cilvēkam laikam īsti neinteresētu. Visu pirms jau pirmoreiz man visai slikti palika uzzinot, ka kino rādīs filmu ar latvisku nosaukumu “Vieglas uzvedības teicamniece“. Ko cilvēks var padomāt par filmu, padzirdot šādu nosaukumu?! Neko labu. Nu lūk, es arī neko labu nepadomāju. Uzzināju arī aptuvenu sišetu, apmēram šādi – nu ķipa kaut kāda meitene tur skolā ķipa izliekas vai neizliekas – nevar saprast, – ka ar visiem pārguļ un ir baigi krutā, apskaustā un tā. BORING! Bet tad pienāca tas brīdis, ka neviena nespiests es šo filmu patiešām noskatījos un man patiešām ir mazliet kauns atzīties, – man tā patika. Turpināt lasīt

Vai Sociālais tīkls tiešām ir tik lieliska filma?

Principā Marks Cukerbergs ir mazliet līdzīgs man pamatskolas laikā. Toreiz biju ticis pie sava pirmā datora ar iespaidīgiem parametriem – 166 Mhz Pentium procesors, 32 Mb RAM un 1,6 Gb HDD, bet tai laikā neko vairāk nevajadzēja. Toreiz vēlus vakarus paliku augšā pie sava smagnējā „Compaq” datoriņa, cenšoties programmēšanas valodās „Qbasic” un „Turbo Pascal” uzprogrammēt kādu visai pasaulei ļoti noderīgu programmiņu. Vēlāk, kad sapratu, ka nekāds programmētājs no manis nesanāks, pārslēdzos uz interneta pasauli un veidoju mājas lapas, bez kurām interneta sabiedrība nu nekādi nevarētu iztikt. Kāda atšķirība starp mani un Facebook dibinātāju? Tikai tā, ka man īsti nekas no iecerētā nesanāca. Turpināt lasīt

Holokausta filmas, kuras tu, iespējams, neesi vēl redzējis

Viena no manām mīļākajām vēstures tēmām ir holokausts pret ebreju tautu. Pat īsti nezinu, kurā laikā sāku par to pastiprināti interesēties, bet zinu, ka šīs intereses rezultātā man vidusskolas laikā izdevās apmeklēt Aušvices-Birkenavas koncentrācijas (nāves) nometni Polijā. Tas notika (nu jau) tālajā 2002. gadā. Izstaigājām koncentrācijas nometnes muzeju (apskatījām matiem piekrautas istabas, telpas, piepildītas ar protēzēm, barakas, kremētavas, nāves soda sienas u.t.t.) un pēc tam devāmies noskatīties Romāna Poļanska filmu “Pianists“, kas tajās dienās piedzīvoja savas pirmizrādes. Šāds komplekts tai vakarā radīja tādas emocijas, ko mūsdienās mēdz apzīmēt vienkārši – what the fuck? Kā kaut kas tāds vispār ir bijis iespējams? Un aizvien neļauju sev emocionāli aizmirst holokausta notikumus, reizi pa reizei izlasot kādu grāmatu vai noskatoties kādu filmu. Šoreiz pastāstīšu par pāris filmām, kas, iespējams, nav piedzīvojušas tik ievērīgu masu uzmanību, kā jau minētais “Pianists”, “Dzīve ir skaista” ar Robertu Benīni vai Spīlberga “Šindlera saraksts“. Turpināt lasīt

Serža Geinsbūra varonīgā dzīve

Iedomāsimies, ka kādu vakaru ar tējas krūzi rokā mēs sēžam ar rakstainu sedziņu apsegtā krēslā pie televizora un skatāmies ziņu raidījumu “Panorāma”. Un te pēkšņi Ilva Liepiņa paziņo, ka Latvijā tiks uzņemta filma par (tā taču drīkst teikt?) visu laiku labāko latviešu komponistu Raimondu Paulu. Mēs taču priecātos, vai ne? Bet ko mēs teiktu, ja tālāk Ilva paziņotu, ka filmas režisors būs puisis, kurš nodarbojas ar komiksu zīmēšanu? Lielākā daļa “Panorāmas” skatītāju noteikti būtu šokā. Neesmu drošs, ka Seržs Geinsbūrs ir visu laiku labākais franču komponists/mūziķis (viņiem vēl ir Edita Piafa, Klods Debisī un, jā, Daft Punk!!!), bet viens no 20. gs nozīmīgākajiem gan. Un viņa dzīvesstāstu pārvērst filmā “Serža Geinsbūra varonīgā dzīve” uzņēmās neviens cits kā komiksu mākslinieks Džoans Sfars (Joann Sfar). Turpināt lasīt

Ķīniešu filma: Mājupceļš

– Kas tad tiem ķīniešiem tur vispār ir par kino? Kaut kāds Džekijs Čans tik un Lidojošo dunču nams! Pilnīgs sviests!Agrāk vēl bija Brūss Lī, bet tas jau aptuveni tas pats, kas Džekijs Čans! Ā, jā, un tagad vēl ir tas aktieris, kas seriālā Cīņas likums atveido Semo Lo. Nu nē, Arti, tu man neiestāstīsi, ka man jānoskatās kāda ķīniešu filma.

Nu labi, ja neiestāstīšu, tad neiestāstīšu, bet 2007. gada ķīniešu filma “Getting Home” (oriģināli – 落叶归根), ko režisējis Jangs Žangs, patiešām ir noskatīšanās vērta. Turklāt, vienīgais kopīgais ar tām ķīniešu filmām, kurās tiek izrādītas dažnedažādās cīņas mākslas, ir tā, ka arī tajā aktieri ir ķīnieši. Tas arī viss. Turpināt lasīt